pt | lv | ar | hi | ga | cy | el | cs | da | sv | lt | it | es | fr | de | en | ja | nl | ko | vi | tr | yi | et | sl | fi | tl | bg | hr | ru | sk | pl | be | ro | ca | af | gl | mk | no | hu | zh |


JĀ UN NĒ Dziļā ziemas vakarā viens tāds JĀ un viens tāds NĒ abi gāja pastaigāt – viens tāds JĀ un viens tāds NĒ. Visi, kuriem pretī nāk viens tāds JĀ un viens tāds NĒ, rausta plecus neziņā, kurš ir JĀ un kurš ir NĒ Iet un iet pa ceļu tā viens tāds JĀ un viens tāds NĒ, kamēr abi apmaldās – viens tāds JĀ un viens tāds NĒ. Raud nu gaužas asaras viens tāds JĀ un viens tāds NĒ, jo tie paši nezina, kurš ir JĀ un kurš ir NĒ.




SEŠI UN VIENS Septiņi puikas – visi kā viens! – kamanās salec braši, un tās lejup no kalna skrien aši jo aši. Tikai pret kalnu – jā, paties! – viens pats velk kamaniņas. Kas tur ko brīnīties, jo – tās taču pieder viņam!



KĀ NU KURŠ Juris no bērnudārza mājās Ar trolejbusu atvizinājās. Mārīte mīksti kā melleņu mētrā žigli atsteidzās taksometrā. Uģis un Ansis tieši pa bruģi atpeldēja uz mājam ar kuģi. Ēriku atveda platos ratos. Oļgertu – milzīgs ekskavators. Bet Evitu, Olitu, Loniju Atnesa rātni poniji. Marčs un Ingus bez kādām bēdām atpedāļoja velosipēdā. Toties Jānītis pārnāca mājās kā tētis un māmiņa – pats savām kājām.




ĪSTAIS LAPSĒNS - Kas tad nu? Kam tu sabijies tā? Kas tev tā, dēliņ, par baili? - Kā nu ne, mamm. . . Lapsēns apēdis Manu, lūk, cukurgaili! - Kas nu tur liels! Tas gailītis, redz, Bija no cukura pataisīts. - Jānudien, mamm. . . Toties lapsēns gan, lapsēns gan bija īsts. . . Gluži kā es!



BURTIŅŠ A Pašā rīta agrumā pazuda mums burtiņš A. Šķīrām, šķīrām grāmatā – Neatradām burtu A. Meklēju to istabā, bēniņos un pagrabā – kur tu esi, burtiņ A? Šurpu turpu pagalmā, pat uz ielas izskrējām – ķer nu vēju laukā, jā! Burtiņ A, klau, burtiņ A, nu kā tad tā?! Tikai tad kad vakarā saldi nožāvājās kāds, atradās mums burtiņš A.



DIENDUSĀ Kamēr bērni guļ saldi jo saldi un visādus krāsainus sapņus redz – no viņu zīmējumiem laukā gan zaķi, gan lāči, gan vāveres lec. Zaķis – uz burkānu. Lācis – uz medu. Vāvere – uz riekstu. Jā, paties! Sakiet man, sakiet – kas gan notiks, kad mūsu puisīši modīsies? Jānīša lūpa jau vaļā veras. Jurīša acs jau skaidri redz. Lūk, visi zvēri zīmējumos iekša cits pēc cita priecīgi lec! Zaķis – ar burkānu. Lācis – ar medu. Vāvere ar riekstu. Jā, nudien! Bet no kurienes te gadījies ķengurs viens?!



DZIESMIŅA PAR BRAUKĀŠANOS LIFTĀ Ne liftam stūres, ne riteņu – nestāv mierā ne brītiņu! Ne liftam bremžu, ne pedāļu – ripo, ripo uz nebēdu liftosipēds, liftosipēds, liftosipēds, liftopēds! Braucamais tāds varen slīpēts, Braucamais tāds neredzēts! Ne liftam ogļu, ne benzīna, kas uz priekšu to trencina! Ne liftam sliežu, ne šoseju – joņo, joņo uz nebēdu liftobīlis, liftobīlis, liftobīlis, liftobuss! Visvisādu stiķu mīlis, Kas ne brīdi nestāv kluss. Ne liftam spārnu, ne motora – pamēģini to noturēt! Ne tam bail vēja, ne mākoņu – Lido, lido uz nebēdu liftašīna, liftašīna, liftošīna, liftopters! Pats no sevis – ak, tu brīnums! – durvis ciet un vaļā ver!



KLAUNS Lēca pļavā pār kukurzni auns un pārmeta kūleni. (Vai tas kas ļauns?) Vien zaķis, to redzot, neizturēja un smējās kā kutināts: - Tas tik klauns! – Bet auns to vien gaidīja – tūlīt izrieza ragus un dusmīgi teica: - Panāc nu, mīlīt, man pretī! Tu redzēsi, ka es neesmu vis. . . – Labi, ka zaķim no auna Jau laikus kļuva kauns.



AIZMĀRŠIŅA Augu dienu, cik tik spēka, ķirzaciņa apkārt tekā. Kamēr grozījās pie ciņa, asti pazaudēja viņa. Bet vai tāpēc nobēdājās? Aušodamās skrēja mājās cauri zāļu ceriem viņa – aizmāršiņa, ķirzaciņa!



KRUPIS UN VARDE Kādu pievakari krupis sadomāja lēkt uz upi. Lec un lec, lec un lec, un ko šis redz? Viņam pretī varde lec! Edz. . . Pielec krupim tieši klāt un teic: „Vai gribi padziedat? Padziedāt, padziedāt Ar mani divatā!” Krupis nodziedāja: „Kvēk!” Varde nodziedāja: „Kvāk!” Kvēk un kvāk, kvēk un kvāk – Dziedāšana nesanāk!



BĒDDIENĪŠI Bēdu kalni atnākuši, mūs pavisam nospieduši. Ko darīsim, bēddienīši, pagultēi nolīduši? Spoža saule ārā staigā, putni dzied, zied puķes laukā. . . - - - - - - - - - - - - Nāc nu, runci, lādē plinti – šaun ar asti visus laukā!



DADZIS - Ko tu skumsti, mīļo dadzīt? - Visi mani grib vien padzīt! Kam es pieķeros – tas sodās, notrauš nost un projām dodas. Tā lūk viens te pļavā augu. . . Nav, kam uzmesties par draugu! - Nebēdā nu, dadzīt mīļo! Rītos rasa tevī zvīļo. Silda saule, Vējiņš vējo. Lido bite, taurens dejo. - Jā, tik kur gan es tāds dēšos, Ja nevienam neuzkundzēšos?! . . .



CIBRICA CABRICA NEDĒĻA Pirmdiena Cibrics Cabrics – ko? lasa mežā žagariņus. Otrdien Cibrics Cabrics – ko? – Nes no strauta ūdentiņu. Trešdien Cibrics Cabrics – ko? – Pavardā kur uguntiņu. Ceturtdien Cibrics Cabrics – ko? – Vāra gardus ķiļķēniņus. Piektdien Cibrics Cabrics – ko? – Ņem un stūķē puncī viņus. Sestdien Cibrics Cabrics – ko? – visu dienu sēž un svilpo. Tikai svētdien Cibrics Cabrics kā parasts zaķis pa lauku cilpo.



BLATAIS SUNĪTIS Viens balts sunītis tek pa ceļu, Žēli, žēli kauc, jo neviens nekad to vārdā nenosauc. Pa tam lāgam mazs, mazs vīriņš lepni ratos brauc, jo to vīriņ’, vārdā Jānīt, visi sauc. Pa tam lāgam maza sieviņ’ Iet, ka kurpes klaudz, Jo to sieviņ’, vārdā Anniņ, visi sauc. Tikai viens pats baltais sunīts žēli, žēli kauc, jo neviens nekad to vārdā ne – no – sauc! Au! Au!



DUSMĪGAIS BALONS Pūtām, pūtām, bet – ak vai! – vēl ne pieplūst nepaguvām, mūsu balons rozīgais zili melns no dusmām kļuva. Ziz un biš, šņāc un krāc – i ne tuvu nepienāc! Spriedām tā un spriedām šā, nostājuši viņa priekšā. . . Kas to zina, vai tik kāds briesmīgs zvērs tam nesēž iekšā! Sīc un dīc, dūc un rūc – kaut pa gabalu prom mūc! Žēl jau bija – jā, paties! – taču pārdūrām to pušu. Balons nošņācās: - Paldieš, ka jūš išlaidāt to mušu! – Mušu – jā. . . Bet balons pušu!



TŪKSTOŠKĀJIS Katru rītu tūkstoškājis pamostas un skaita kājas. Kad tās beidzot saskaitītas, gulēt jāliekas līdz rītam. - Tas nekas! – spriež tūkstoškājis. - Kaut nekur es neaizgāju, toties zinu, ka līdz rītam manas kājas saskaitītas!



KAS DZĪVO UPĒ Varat ticēt, varat nē, varat teikt, ka tie ir meli, taču mūsu upē – plunkš! – dzīvo viens tāds IZ – NI – RE – LIS! Kad mēs aizsteidzāmies turp, redzējām, ka tie ir meli, jo, lūk, tas, kas upē – plunkš! – drīzāk ir viens IE – NI – RE – LIS!



LIELAIS RUTKIS, MAZAIS RUTKIS Lielais rutkis, mazais rutkis medu ēst uz dravu gāja. Bet – ak vai! – tiem pretī lācis dusmīgi pa taku slāja. Kur nu sprutkis, lielias rutkis?! Kur nu spruktis, mazais rutkis?! Abi daudz vis nedomāja – Un tik mutkis. . . Un tik mutkis!



ŪSAINĀ PUĶE - Runci, teic – vai tev nemaz būt par puķi negribas? – Runcis atteica: - Jā gan, būt par puķi gribas man! – Tā, lūk, runci mēs iestādījām dobītē. Iestādījām Un tam cieši piesacījām: - Nešķurini ūsas daudz, tupi rāms un drīzāk audz! Bet, lai puķe augtu skaista, tā mazdrusciņ jāaplaista. – Runcis, padzirdējis to, sacīja: - Vai zināt, ko? Man viens darbiņš vēl stāv priekšā. – Žvikt – un krūmos iekšā.



PĀRVĒRŠANĀS Pirmdien, kad bij ūdens jāsanes no akas, - pārvērtos par gliemezi uz takas. Otrdien, kad malka bija jāsaskalda šķilās, - pārvērtos par mākoni pie debess zilās. Trešdien, kad bij grīda jāizslauka, - pārvērtos par mušiņu uz cukurtrauka. Ceturtdien, kad kreklam nācās piešūt pogu, - pārvērtos par mežvīnu, kas apvij logu. Piektdien, kad bij jāiet ravēt kartupeļi, - pārvērtos par aploku, kur ganās teļi. Sestdien, kad bij jāmazgājas pirtī, - pārvērtos par puķpodu ar mirti. Tikai svētdien – drošs paliek drošs – nospriedu, ka labāk ne – pār – vēr – tī – šos!



SALDĀ DIENA Šodien mums ir diena salda – laipni lūgtumis, pie galda! Reku, pīrādziņi braši, kuri apēsties grib paši! Reku, rausis brūns un kraukstošs, saldējums kā sniedziņu čaukstošs! Reku, uzputotas kūkas – Gaisīgas kā pieneņpūkas! Vesels miljons konfektīšu – ņemiet kaut ar tūti visu! Kliņģerīši cukuroti, kuri garšo jums pēc „ļoti”! Marcipāns un marmelāde, rozīnes un šokolāde un vēl torte tāda, ka var norīt mēlīti! Ņemiet šo te šķēlīti uz šķīvīša! Un vēl vienu šķēlīti – bez šķīvīša!



DZIESMIŅA PAR PIECIEM PIRKSTIŅIEM Pieci, pieci, kas tie pieci, kas miedziņa negulēja?! Teici, teici, gudrs nu teici, kā tie pieci skrietin skrēja! Zaķītis, lempītis, pār lauku svempītis, vēzītis, krābītis, ar spīlēm grābītis, līdaka, zaļace, plunčāties malace, dunduris, sūcējis, neganti dūcējis, puteklis, švuteklis, degunā kuteklis! Nu visi pieci pirkstiņi man rokā gan!



DZIESMIŅA PAR CEĻOŠANU Stacijā kā karuselī ļaudis šurpu turpu griežas. Kā gan galva tiem uz riņķi Ceļojot tā, nesagriežas?! Visjaukāk ceļot, ziniet, kā? Kā ceļo ķenguriņš. Jo allaž ceļo viņš pats savas mammas kabatā. Stacijā kā siļķu mucā ļaudis cits pie cita spiežas. Kas par prieku gan ir ceļot, ja pēc tam ir jāatgriežas?! Visjaukāk ceļot, ziniet, kā? Kā ceļo ķenguriņš. Jo allaž ceļo viņš pats savas mammas kabatā.



DZIESMIŅA PAR DIVĀM KĀJĀM Ja galdam būtu divas kājas, tas netupētu ilgāk mājās un palēkdamies cilpotu pa pilsētu, pa pilsētu. Ja gultai būtu divas kājas, tā negulšņātu ilgāk mājās un teciņiem vien skraidītu pa pilsētu, pa pilsētu. Ja mājai būtu divas kājas, tā arī nepaliktu mājās un lēnītiņām čāpotu pa pilsētu, pa pilsētu. Vien zirgs uz četrām kājām skrien, jo viņam, nabagam, neviens līdz šim nav laikam nodziedājis šo dziesmiņu par divām kājām.



ČUKU, ČUKU MĀKONIS Blēņu daris, blēņu daris – ne jau es, bet pavasaris ir tas lielais blēņu daris, ir tas lielais visu varis. . . Nu un es? Es drusku arī! Čuku, čuku mākonis? Padebešu šņākonis? Tas tur augšā plandonis? Debess ceļu blandonis? Vai e – e – es? Nē – ē – ē. . . mani pavasara vējš heisā – heisā – hei! Nepareizi, nepareizi – ne jau es, bet vējš iet greizi; gan pa labi, gan pa kreisi, tik uz priekšu it ne reizi. . . Nu un es? Es arī reizēm! Čuku, čuku mākonis? Padebešu šņākonis? Tas tur augšā plandonis? Debess ceļu blandonis? Vai e – e – es? Nē – ē – ē. . . mani pavasara vējš heisā – heisā – hei!



SANĀKAM SVĒTKUS SVINĒT Augsti, Andri, Andrieviņi, sajājam svētkus svinēt! Karlīnes, Kates, Katrīnītes, satekam svētkus svinēt! Man būs caunu cepurīte! Tev būs zīžu lakatiņis! Ek! Nopūties tu, sūbrīti, vara taurē, vara taurē! Noblējies, ķiķu kaza, stabulē, stabulē! Jēkabi, Jāņi, Jurēnīši, sajājam svētkus svinēt! Marijas, Mildas, Magonītes, satekam svētkus svinēt! Man būs caunu cepurīte! Tev būs zīžu lakatiņis! Ek! Nopūties tu, sūbrīti, vara taurē, vara taurē! Noblējies, ķiķu kaza, stabulē, stabulē!



Ū – ZŪ! SU – KU – RŪ! Ū – zū! Su – ku – rū! Sila balodītis pūš. Ū – zū! Su – ku – rū! Ielīksmo tas visus mūs. Ū – zū! Su – ku – rū! Tas nav sila dūduliņš. Ū – zū! Su – ku – rū! – bet gan mūsu puisēniņš.



CĪRULĪTIS, VĪRULĪTIS Tavu mazu vīrulīti – vi – ru – lī! Padebešos cīrulīti – cī – ru – lī! Kā ar zelta zvanulīti – zva – nu – lī! Skandini tu cīrulīti – cī – ru – lī! Kā ar zelta zvanulīti – zva – nu – lī! Pieskandini pasaulīti – pa - sau – lī! Mūsu mazo vīrulīti - vi – ru – lī! Padebešos cīrulīti – cī – ru – lī!



ZVAIGZNĪTE, SPRIKSTĪTE Tīra un spodriņa, pāri mums modriņa atausti, zvaigznīte, debesu plaiksnīte. Spoži jo spožāki, droši jo drošāki dedzi jel, gunsniņa, lai prom iet tumsiņa. Zvaigznīte, sprikstīte, debesu Īkstīte, - šo baltu brītiņu līdz pašu rītiņu.



MIGLAS GANS Kad vēja ģīgas rātni skan ij vītolos, ij ošos, es kļūstu miglas gans un izganīt to pošos tais pārupēs un pārmežos, kur manas atbalss mājas. Tur zāle zeļ trej akotos! Tur kņud man basas kājas! Un tā, lūk, miglu ganot, es pa rasu, baltu rasu - - pat nemanu, ka pilnmēness sen gana mani pašu.



VASARAS PĒRKONS Dimdaru – dim, dimdaru – dam! Lai nu kam labi, lai nu kam – labi ir vasaru pērkonam! Rudzus un kviešus auklēdams, tas ducina lēnītēm ārēs. Apmīļo mežus un birztalas, medum liek šūnoties kārēs. Dimdaru – dim, dimdaru – dam! Lai nu kam labi, lai nu kam – labi ir vasaru pērkonam! Ar savu roku svētīgu tas izper no dzīves šīs ļaunu. Un no visbaltākās vadmalas pašuj šo pasauli jaunu. Dimdaru – dim, dimdaru – dam! Lai nu kam labi, lai nu kam – labi ir vasaru pērkonam!



KURMĪŠA LĪGAVIŅA Teici, mans kurmīti, teici – kas tava līgaviņa? Kāpēc līdz šim es ne reizi neesmu saticis viņu? Ai, manu puisīti, satikt bieži tev nācies viņu! Zvaigznīte tumšajā naktī – tā mana līgaviņa.



AUSEKLĪTS UN RIETEKLĪTS Divi Saulei dēli, divi – Auseklītis un Rieteklīts, kuri visu augu dzīvi netiekas, jo ierādīts vienam – vakars, otram – rīts. Tā nu iet viens otra pēdās Auseklīts un Rieteklīts, grūši nopūzdamies bēdās, ka, lūk, viņiem ierādīts: vienam – vakars, otram – rīts. Velti likteni jūs barat, nebēdājiet vis, nekā! Jo jūs allaž tikties varat Simtiem reižu dieniņā manis paša sirsniņā!



MĒS SAVAI MĀMIŅAI Mēs savai māmiņai trejas, paties, - nāc ar mums, māmulīt, rotāties. - Mani, to vecāko, māmiņ, aizvien gluži kā rozi sev matos sien. - Mani, to otro, pie krūtīm ikrīt piespraud kā pīpeni, māmulīt. - Bet mani, mazāko, māmulīt, nes kā smilgas ziediņu azotē. Mēs savai māmiņai trejas, paties, - Nāc ar mums, māmulīt, rotāties.



SEPTIŅAS MĀMULĪTES Septiņas māmulītes ir man – visas mīļas un labas, jā gan. Pirmā no rītiem mani modina. Otrā ģērbj, apauj un mazgā. Trešā pie galda sēdina. Ceturtā degunu noslauka. Piektā šuj, lāpa un gludina. Sestā pie darbiņa vedina. Bet vismīļākā pati ir septītā, jo vakaros pasaku stāsta tā; jo vakaros šūpuļa dziesmu dzied tā un miedziņā baltā ieaijā.



ALLAŽ UN MŪŽAM Allaž cits mākonis, allaž cits nātnos svārkos virs mežiem slīd. Mūžam debestiņa tā pati, kuru ik rītos mostoties skati. Allaž cits vilnītis, alllaž cits basām kājām uz jūru rit. Mūžam Daugaviņa tā pati, kuru ik rītus mostoties skati. Allaž cits saulstariņš, allaž cits, šķelmi smaidot, pie loga sit. Mūžam valodiņa tā pati, kurā ik rītus tu uzrunā māti.



SARKANAIS JĀŅTĀRPIŅŠ Tik – tak! Tik – tak! Kā pulkstentiņš kāds raiti jo raiti skaita. Ne dienu, ne nakti nepagurst viņš, un nenostāj viņa gaita. Viņš visur ar tevi kopā iet un nepamet tevi vienu. Viņš paliek pat tad, kad saule riet, un pirmais sagaida dienu. Visviens: vai to dzirdi vai nē – viņš pusceļā neapstāsies. Un, kamēr viņš dzīvos šai pasaulē, tev arī te labi klāsies. Tik – tak! Tik – tak! Kas ir tas viņš, kas vienmēr ir ceļa jūtīs? Tas sarkanais, sarkanais jāņtārpiņš, kas mitinās tavās krūtīs?



BĒDA Izdienējis zaldāts lēni soļo mājās – trejdeviņas zemes staigājušas kājas. Kabatā vējš svilpo, viegla nasta plecos. . . Dzīvos tā bez bēdu, kamēr nenovecos! Bet tepat uz akmens, pašā ceļa malā, Bēda apsēdusies bēdājas bezgala. - Vadzi, veco zaldāt, iešu tev par sievu; būšu tev par pašu ķeizaru un dievu! . . . – Zaldāts kasa pauri: ko tu padarīsi. . . Dzīva radībiņa, neba projām dzīsi. Paņem Bēdu arī, iebāž savā somā, iet pa ceļu lēnām un pie sevis domā: „Ir nu gan man prātiņš: Bēdu saderēju! Šitā viss man aizies ātri vien pa vējam!”



Iet nu zaldāts tālāk, prāto, ko lai dara. . . Doma izstiepusies treju verstu gara. Tā nu iet šie dienu, nakts jau degungalā – skatās, pilij vārti ir līdz galam vaļā. Zaldāts ilgi nespriež, droši dodas iekša, un pēc kāda brīža arī ķēniņš priekšā. Ķēniņš krīt pie kājām, zaldātiņu lūdzas. . . Pili apsēduši visvisādi mūdži. Zaldāts sariež ūsas – turkus esot kāvis, tālab nebīstoties arī pašas nāves! - Dod tik ķēniņmeitu, karaļvalstij pusi, tad uz mūžu mūžiem brīvs no velniem būsi! – Ķēniņš priecīgs sola visu, ko šim prasa: - Izpalīdzi, zaldāt! Izpalīdzi, brašais! – Zaldāts mundri svilpo, jo pēc dabas lādzīgs. Bēdu ņem un pakar līdzās sev uz vadža.



Šineli uz grīdas paklāj guļas vietā un pēc brīža īsa aizmieg miegā cietā. Pusnaktī – ak tētīt! – velni pilī gāžas, logus, durvis atrauj un kā traki brāžas. Zaldāts dusmās trūkstas, skatās: tiešām velni – gaiļa kājas, ragi, caur un caurēm melni. Bet, kas pašas nāves nebīstas ne sprīdi, to nekādi velni mūžam neiedīdīs. Zaldāts liekas slīpi, svilpo kaut ko moži. . . Velniem soļi sajūk un vairs nav tik droši. - Vadzi, veco zaldāt, kā tu šitā vari? – bilst pats dūšīgākais. - Iemāci mums arī. - Zaldāts krata galvu: - Tas tev nav pa spēkam. . . Ej vien, mīlīt, tālāk Savā pulkā lēkāt! – Bet, kas velnam kāro, to tam vajag dabūt, kaut vai visa zeme acubrīdī paput!



Viņš uz elli drāžas, un pēc brīža – bac! – zaldātiņa priekšā velnu vectēvs pats. - Ei tu, slienies augšā! - Nobrēcas šis pikti. - Citādi, patiesi, brāl, tev klāsies slikti ! - Ko tu, vecais bļausties! - zaldāts smej šim acīs. - Tev tas deguns neder Svilpošanu mācīt. - Ei nu, veco zaldāt, - Velnu vectēvs brīnās. Tikām zaldāts viltīgs Novērš seju smīnā. Bet, kas velnam kāro, to tam vajag dabūt, kaut vai visa zeme acubrīdi paput!



- Zaldāt! – šis. – Ai, zaldāt, došu zeltu siekiem! Iemāci man arī no tiem taviem niekiem! – Zaldāts neliek gaidīt, žigli slienas kājās, meklē resnu bluķi, ķīli dzen, kā klājas. - Šite, vecais, iebāz degunu pa godam; izšņaukt nepagūsi – amats būs tev rokā! – Velnu vectēvs priecīgs dara, kā šim mācīts. Zaldāts belž pa ķīli: - Paciet, vecais, paciet! - Tik šim smiekli nenāk – deguns stiprās spīlēs. Šis ar visu bluķi bļaudams skrien pa pili un ar vienu joni pazūd prom uz elli. . . Sabijušies aizdrāž līdz šim visi velni. Otrā rītā zaldāts ķēniņam iet sacīt, pusi ķēniņzemes, ķēniņmeitu prasīt.



Tādas lietas dzirdot, ķēniņš top it skaudīgs: - Zini, zaldāt, laiks tev iet vien tālāk ļaudīs! – Zaldāts sariež ūsas – turkus esot kāvis - , nospļaujas un saka: - Parauj velns, kur stāvu! - Paņem Bēdu savu, izlaiž pilī laukā: - Te tev, mīļā, klāsies Tā kā nierei taukos! – . . . Atkal ceļi priekšā, vakars degungalā. Tik šai pasaulītei Neredz vēl ne gala. Zaldāts soļo, soļo, grūtas domas domā: „Nav, kam vārda pabilst, būtu Bēda somā . . .” Apsēžas uz akmens zaldāts vecum vecais. . . Te kāds lēnītiņām Pieskaras pie pleca. - Bēda?! . . . Mana Bēda! . . . Ko tu šajā malā?! . . . Tev jau pilī būtu dzīve zaļu zaļā! - Nerunā tā, zaldāt, ko nu es pie viņiem. . . Bēda, pats sen zini, ir priekš nabadziņiem. Bagāts neprot bēdāt, neprot mīlēt bēdu. . . Labāk es ar tevi pelavmaizi ēdu. – Domā ilgi zaldāts, izdienējis zaldāts. . . - Iesim! – teic, un tas ir kā ar dūri galdā.



TO GAN VAJAG NOSKAIDROT To gan vajag noskaidrot, Kāpēc zaļais mežs ir zaļš, To gan vajag noskaidrot, Kāpēc vienam nopakaļ Daudz pelēku mākoņu aizpeld. Jo krāsaini mākoņi gaisā Būtu taču daudz skaistāki. To gan vajag noskaidrot, Kam tā upe izbēgt grib, To gan vajag noskaidrot, Kas tur tramvajvados zib. Kāpēc strazds tai zarā dzied? Kāpēc lācis rūkdams iet? Viens guļ ligzdā, otrs migā- Vai tad nevar vienuviet? To gan vajag noskaidrot, Kā ir stādīts priežu sils. Kas ir devis krokodilam Tādu vārdu – Krokodils? Kāpēc tas ir zilonis? To gan vajag noskaidrot, Sazānam un Fazānam Kas ir vārdus ievedis. To nu vajag noskaidrot, Ko tā skudra naski stiepj, To nu vajag noskaidrot, Kā tas pūznis uzradies. Nav jau viegli skudriņai, Mazākai par kaķi, vistu, Mazāku par katru knisli, Grūti mazai skudriņai. To gan vajag noskaidrot, Kur guļ nakti sienāzis. To gan vajag noskaidrot, Kāpēc kazlēns apklusis. To gan vajag noskaidrot, Vai tas pērkons bungas sit. Un cik labi zināt to: Visiem bērniem mazajiem, Visiem, visiem cilvēkiem Sejā dzīvas acis spīd.



KAS KURAM LĪDZĪGS Kalnā sudrabvītols skan, Vītolzarā bite san Svītraina kā zebra. Laikā izsmelt nepagūst- Mūsu laivā ūdens plūst, Dzīlē zvaigzne vēro mūs Tā kā sudrabzivs. Birzī – ozoli un kļavas, Sēne tup zem sūnas savas, Katra sēne – lietussargs. Iziet staigāt mēnestinš, Mākonis –kā vilnis viņš, Mēnestiņš kā koka laiva. Re, cik viss ir dabā līdzīgs! Tātad es tiem citiem līdzi Līdzīgs esmu vēl kaut kam? Gāju, saucu aitām, kazām, Pīlei, sienāzītim mazam: - Kam tad līdzīgs esmu es? – Baltais kazlēns neizbijās, Kazlēniski pasmaidīja, Sakot cilvēkvalodā: - Vai tad neredzi tu pats? Maigāks tu par teļulēnu, Un kaut tevi sauc par bērnu, Tu jau līdzīgs cilvēkam!



IR KO DARĪT KAĶĒNAM Ir ko darīt kaķēnam – Pelēns jānoķer ir tam. Pelēkajam pelēnam Četri kaķi virsū brūk. Kaķiem liekas, nu šim gals ir, Pelēns smejas pilnā balsī, Dejo savu peļu valsi Griezdamies un dziedādams: „Tra-ta-tā, tra-ta-tams, Kā tad tas ir saprotams? Kas par jokiem, kur tas der? Četri kaķi peli ķer! Ķer un ķer, un noķert nevar; Varbūt tāpēc noķert nevar, Ka par daudz tie ēd un sver? Cienījamie kaķu kungi, Vai jums kāju vietā rungas? Vai jums vēders ir vai vezums? Es jau neesmu upes vēzis! Tas jau kaķis nav, bet grausts, Tādiem labāk gultā snaust, Tādiem labāk teikšu es, Ir no bļodas zupu ēst. Vai tad kārtīgs kaķis drīkst Būt kā knislis uzbāzīgs?! Vai jūs kaķi kautko mākat ? Jūs par sliekām pretīgāki.” Ir ko darīt kaķēnam – Pelēns jānoķer ir tam. Kad tā pele atnāks citreiz, Tad viņš veiklāk lēks par citiem! Trenējās viņš dienā četrreiz, Skrēja vairākus simtmetrus. Tagad viņu rītos mana Taisām rītā vingrošanu. Iznāks ļoti labi , klusi. Tikai pele pazudusi! Ūdenī, vai, iekritusi?



PONIJS Ponijs meitenītes vadā, Ponija mazus puikas vadā, Skrien pa apli raitu gaitu Un pie sevis apļus skaita. Laukumā ar soli staltu Iznāk zirgi, melni, balti Parādē lai rindā stātos. Ugunīgā sega klāta Plecos zirgam Pirātam. Skumjš ir zviedziens ponijam: - Vai tad neesmu zirgs, es prasu? Arī es tur gribu drasēt! Prasiet bērniem – vai tad ir Ponijs sliktāks nekā zirgs? Es ka putns varu šauties Un ar ienaidnieku kauties, Varu vest un varu nest! Varu, varu, varu es! Atnāciet, jūs ģenerāļi, Zooparkā svētdienās, Apēdu , cik apēd cālis, Cālis apēd ļoti maz . Izturīgs es esmu gājējs, Kamielis vēl soļo tā – Pavelciet zem sevis kājas, Sēdieties man mugurā!



PADZIEDĀT PALĒKĀT Ir Pēcim kā nevienam Savs nams ar četrām sienām, Kur zvēri sanāk ciemā Padziedāt, palēkāt. Nāk brieži, Degunradži, No migas lāči daži, Nāk mērkaķiene viena Padziedāt, palēkāt. Nāk stirnas maigām mutēm, Kaut nogurusi ļoti, Nāk arī behemoti Padziedāt, palēkāt. Nāk avene Caur mežu, Nāk jenoti un eži, No upes šurp lien vēži – Padziedāt, palēkāt. Es laižos dziedādama, Par zīlīti sauc mani, Šurp laižos uz šo namu – Padziedāt, palēkāt. No kaķiem Paslēpusies, Es ķeru mušas klusi, Bet vienmēr paspējusi Es esmu padziedāt. Reiz visi lieli izaug Un aizlido no ligzdām, Nav baiļu vairs, kad ūsās Bargs kaķa ņaudiens skan, Bet īstiem priekiem ļauties Pie Pēča Dzīrēs jautrās Kā visai meža tautai Vēl patīk, patīk man.



BIĻETE UZ VASARNĪCU Kasieris pie loga sēž, Skatās savās biļetēs. Lūdzu, naudu logā licis: - Biļeti uz vasarnīcu, Lai es varu aizbraukt pats, Kamielis ar kamielēnu, Lāči paši, lāču bērni, Zilonēns, kam sestais gads. Dzīvos manā istabiņā, Manā gultā gulēs viņi, Lēks pa pakalniem un ciņiem, Atpūtīšos, augšu pats, Lāčiem līdz augs lāča bērni, Kamielis ar kamielēnu, Zilonēns, kam sestais gads. Ceļš gar skudru pūzni lokās, Spaiņiem rokās, groziem rokās, Tikai peldu bikšelēs Skriesim mēs avenēs, Lazdu krūms mūs gaidīs plats, Skriesim barā – skriešu pats, Lāčiem līdz skries lāču bērni, Kamielis ar kamielēnu, Zilonēns, kam sestais gads. Kaut tiem vēderā ir skaidas, Visi mīļie zvēri baidās, Ka es likšu palikt tiem. Plauktā viņi taču raudās, Nopūsties, atkal gaudos, Ja es projām braukšu viens. Aizmirst nedrīkst to un nevar, Kā man viņi zāles deva, Pierunāja, slimu kopa, Lai es drīzāk vesels topu, Teica: „Neskumsti nu pats!” Lāči paši, lāču bērni, Kamielis ar kamielēnu, Zilonēns, kam sestais gads. – Kasieris tad spieda pogu, Sniedza biļeti pa logu, Teica tā, Lai visi dzird: - Atstāt draugus nepieklājas! Skumji dzīvot tukšās mājās. Saprotu, ka zvēriņš baidās, Pat ja lien no viņa skaidas. Tādēļ lēmums man ir tāds: Lai brauc lāči, lāča bērni, Kamielis ar kamielēnu, Zilonēns, kam sestais gads.



SAPNIS Tumsas pilnas pazares. Guļu, skatos kino es. Apsēdies un ķebļa stūra, Sapnis izšuj putnu būri. Krokodils tur danco dzīvs. Kā viņš būrī iekļuvis? Kad es modīšos – Noskaidrošu to!



LAIMĪGAIS VABOLIS - Kurp tu skriesi, Vaboli, Zilām samta kājām? Mana plauksta kļuvusi Ir par tavām mājām. - Puspasaules izskrējies, Čāpoju pa ceļu, Gulēt biju nolicies Tikko kartupeļos. - Gribi ziedlapiņu šķīt? Padzer rasu pļavā! Ja tu spētu ieraudzīt Muguriņu savu! Pasaulē vairs otram nav Tik skaists spīdums zilgans. Velti galvu purina Pīļu tēviņš slinkais Noknābt tevi neļausim Peku pīlei jaukajai. Abi kopā nakšņosim Kartupeļu laukā. Lieliski pa pasauli Tomēr ceļot divatā! Arī kino redzēsim, Būs kā visiem biļete. Un tad visi ieraudzīs, Ka uz zemeslodes šīs Dzīvo skaistais Vabolis, Laimīgs zilais Vabolis Un vēl arī tik pat īsts Īsti laimīgs Pēteris.



LIETAS SARUNĀJAS Stāv kastroļi plauktā, Spīd kastroļi jauki, Spīd kafijas kanna Un bļoda, ka prieks. Tie sprieda: - Cik tas Ir skaisti bezgala – Ņem tevi aiz malas, Uz gāzes plīts liek! Ja nebūtu tā, Kā mēs dzīvotu tālāk? – Un karote mazā Un maizes nazis Tad teica: - Ir kastrolim Varen ass prāts. – Un krūzīte zilā Uz bufetes malas Tad teica: - Cik labi, cik labi, Kad galu galā Aiz osas vai spala Tevi ņem kāds! Ja nebūtu tā, Kā mēs dzīvotu tālāk? – Tad grāmata jautrā Ar Zebru uz vāka Citām grāmatām teica, Kas stāvēja blakus: - Es zvēru pie vāka, Pie bildes tāpat! Cik labi ir tomēr, Cik skaisti ir bezgala, Kad tevi grib zināt No galvas kāds! Ja nebūtu tā, Kā mēs dzīvotu tālāk? – Un pakaramais Smaidu priecīgu rādija, Viņš dīvānam teica Ar tumšbrūno ādu: - Ak, mīļais, Cik labi, Cik jauki ir tā! Man gribētos dziedāt, Tik labi bezgala, Kad mēteli atstāt Uz tevis grib kāds! Ja nebūtu tā, Kā mēs dzīvotu tālāk? – Uz galda, uz krēsla, Virs bufetes augstu Un skapī un plauktā Tie trokšņoja jautri – Gan karote mazā, Gan maizes nazis, Gan kastroļi, bļoda Un Zebra tāpat : - Ak ,cik gan tas jauki Un skaisti bezgala, Kad esi šai pasaulē Vajadzīgs pats! Ja nebūtu tā Kā mēs dzīvotu tālāk?



GUMIJAS EZĒNS Šalc irbenes sejā, Un apses trīs vējā, Un vārda diena ir kucēnam. Caur birzi, caur mežu Iet gumijas ezēns, Un caurumiņš labajā pusē ir tam. Tam rožaina hūte Un lietussargs rūtains, Un spīdīgais, spīdīgas galošas. Kad satika paziņu, Mārīti maziņo, Viņš laipni un bijīgi klanījās. Nu sveikas, jūs eglītes! Vai, cik tas neglīti – Durstīt ar adatām mūs! Vai tad mēs vilki – Ļauni un smilkstoši? Ai, draudzenes, draudzenes jūs . . . Ai, mīļais dzeni, Laidieties zemē – Spalva reiz izkrita jums. Tur alejas vārtos, Kur kļavas jau sarkanas, Jūs birojā gaida šis atradums. Cik debesis gaišas, Un putni kā laižas! Un vārda diena ir kucēnam! Caur birzi, caur mežu Iet svilpodams ezēns, Jo svilpošanai ir caurumiņš tam. Daudz ceļu un māju Viņš izstaigājis. Ko kucēnam dāvanā aiznesa viņš? Tā mazajam Jānītim Svilpoja vannā. Svilpoja, svilpoja caurumiņš.



FANTĀZIJU SIMTS Manas kājas zāli min, Galvā – fantāziju simts. Ja mēs kopā pasapņosim – Būs ne simts jau vairs, bet divsimt! Nieks ir noķert kašalotu, Dienā desmit ķeram mēs, Nieks ir noķert behemotu, Ja vien tīkls izturēs. Kašalotu – stikla burkā, Bailēs sarāvies tik mazs. Behemots ir somā ņurcīts, Aste smiltīs vazājas. Bet no vārdiem, bet no namiem Ļaudis moca mūs vai nost : - Varbūt tas ir īstens mamuts? - Tīrasiņu behemots? - Pilsoni, ka ieradusies Ir šī zivs, kas plēš un kož? Manīta nav mūsu pusē. - Tīrasiņu kašalots! Burku ar šo kašalotu Gribu logā izstādīt. Bet tu savu behemotu, Ciemos nākot, ņemsi līdz!



VASARA Pļavā aitas klausās klusi, Vilna lokās sagriezusies, Klausās stabulē kā mēlē, Cilvēkbērni viņām spēlē. Jānītis – tas mazais gans. Laba, laba dzirde tam. Vilkā Jānis saredz zvēru, Neļaus pāri darīt jēram. Tagad viņam spēlēt prieks. Reiz viņš būs – vijolnieks!